72 stundas

• Buklets "Kā rīkoties krīzes situācijā" (lejupielādēt)

• Kā runāt par karu ar bērniem un pusaudžiem? (lejupielādēt)

• Ieteikumi informācijas pārbaudīšanai internetā

Valsts policijas Prevencijas vadības nodaļas vecākā inspektore Olga Podžuna norāda, ka Valsts policija iepriekš organizējusi vairākas sociālas un informatīvas kampaņas, mudinot gan vecākus, gan skolotājus ar bērniem jau kopš mazotnes runāt par jautājumiem, kuri saistīti ar viņu drošību un rīcību dažādās situācijās, jo visa pamatā ir zināšanas.

Tā, piemēram, 2017. gadā Valsts Policija ar sadarbības partneriem rīkoja kampaņu “Supervaronim nepazust”, kas veicināja bērnus domāt par pieciem it kā ļoti vienkāršiem, bet reizē tik nozīmīgiem jautājumiem: Ko darīt, ja esi nokļuvis ķezā? Kāds ir palīdzības tālruņa numurs? Kur ir tavas mājas? Kā sauc tavus vecākus? Kāds ir vecāku telefona numurs? Līdzīgas kampaņas bērnu un pusaudžu auditorijai par dažādiem drošībai veltītiem tematiem organizētas arī iepriekš, piemēram, par sprādzēšanos automašīnā un drošu interneta lietošanu.

“Ja bērns ir informēts par rīcību nestandarta situācijā un viņam ir aptuvens ieskats par to, kas varētu atgadīties, var teikt, ka viņš šai situācijai faktiski ir sagatavots, jo vissvarīgākais ir zināšanas,” tā O. Podžuna.

Par bērniem atbildīgi vecāki

Savukārt centra “Dardedze” komunikācijas vadītāja Anda Avena stāsta, ka attiecībā uz ģimeni krīzes situācijās der atcerēties lidmašīnās dzirdēto principu – vispirms vecākam jāuzliek skābekļa maska sev, lai pēc tam varētu palīdzēt bērnam. Līdzīgi jārīkojas arī citās ārkārtas situācijās, tāpēc svarīgi, ka pieaugušie iepriekš savā starpā ir pārrunājuši iespējamos krīzes situāciju scenārijus un atbilstoši tiem sagatavojušies. Jebkurā nestandarta situācijā pieaugušajam jāatceras, ka ir gan piemērs, gan atbalsts savam bērnam, tāpēc pašam jācenšas saglabāt mieru un rīkoties izlēmīgi, jo tikai tad būs iespēja pienācīgi parūpēties arī par bērnu.

Vecāka loma – miers un atbalsts

Centra “Dardedze” eksperte skaidro – krīzes situācijās vecāku uzdevums ir bērnu nomierināt un viņa vecumam atbilstošiem vārdiem īsi izstāstīt to, kas noticis un ko mēs tagad darīsim. Ja bērns pats no ziņām vai citiem līdzcilvēkiem dzirdējis par kādiem riskiem un ir nobažījies, vecākiem bērnu jācenšas nomierināt, izstāstot, kādā veidā mūsu ģimene ir sagatavojusies tiem un kā mēs katrs rūpējamies par drošību.

Mazus bērnus nevajadzētu biedēt

Bērniem ir raksturīga situatīva domāšana – viņi domā kategorijās “šeit un tagad”. Līdz ar to eksperte norāda – ja vecāki bērniem sāks stāstīt visus teorētiski iespējamos scenārijus, kuri, iespējams, kādreiz varētu notikt, tas bērnam var radīt pastāvīgu trauksmi un bailes. Tieši šī iemesla dēļ mazus, pirmsskolas vecuma bērnus nav vēlams kaut kā īpaši “gatavot krīzēm”. Tajā pašā laikā, kā norāda Valsts Policijas pārstāve, šajā vecumā ar bērniem var izrunāt citus nozīmīgus jautājumus – kā pareizi šķērsot ielu, kā rīkoties apmaldīšanās gadījumā, piemēram, lielveikalā, kā iemācīties meklēt palīdzību, ja bērns ir palicis viens un citus iespējamos scenārijus.

“Bērnam svarīgi izskaidrot, ka jebkuru briesmu gadījumā vienmēr var vērsties pie “uzticamas personas”, kas var būt, piemēram, cits pieaugušais ar bērnu, cilvēks formastērpā – veikala pārdevējs, apsargs, sabiedriskā transporta vadītājs, policists vai cits operatīvā dienesta darbinieks,” stāsta O. Podžuna.

Runājam, kad risks kļūst aktuāls

Nopietnākas sarunas ģimenē notiek tad, kad plānojam laist bērnu vienu pašu uz skolu vai arī bērns sāk palikt mājās viens pats (pēc Latvijas likumdošanas – ne agrāk par septiņu gadu vecumu). Jebkurā gadījumā vispirms der apdomāt, vai bērns ir apguvis nepieciešamākās prasmes, piemēram, atslēgt un aizslēgt durvis, pagatavot sev ēst, vajadzības gadījumā vērsties pēc palīdzības. Tāpat, pirms atstājam bērnu vienu, svarīgi pārrunāt dažādus citus iespējamos riskus:

1. Fiziskie riski - ugunsdrošība, darbošanās ar elektroierīcēm, bīstami priekšmeti un vietas mājā, riski tuvākajā apkaimē. Varam arī pašam bērnam pavaicāt, ko, viņaprāt, nedrīkst darīt un kāpēc.

2. Riski interneta vidē - personiskas informācijas izpaušana, kibermobings, privātu bilžu (arī kailfoto) un video sūtīšana, vardarbīgs saturs un pornogrāfija.

3. Drošība attiecībās – kādi ir darbības scenāriji, ja vienaudži aicina uz nedrošu rīcību, ja bērnu uzrunā svešs cilvēks, ko drīkstētu un ko nedrīkstētu pārrunāt ar citiem. Bērnam ir jāzina, ka, nonākot nepatīkamās vai bīstamās situācijās, viņš cilvēkiem jebkurā brīdī drīkst pateikt „Nē!”, tāpēc svarīgi iespēju robežās ņemt vērā bērna teikto “Nē” arī ikdienā.

Noderīgi katrā ģimenē ar bērniem ieviest likumu – „Vispirms pasaki, tikai tad ej!”, lai vecāki vienmēr zinātu, kur bērns atrodas.

Vēršanās pēc palīdzības

Bērnam ir jāzina, ka ārkārtas situācijā nav jāslēpjas, bet gan jāsauc palīgā. Bērniem gan ne vienmēr ir skaidrs, kas ir tās situācijas, kurās ir jāvēršas pēc palīdzības, tāpēc jāmāca bērniem ieklausīties savā “iekšējās signalizācijā” – ja bērna sirsniņa sāk straujāk sisties, ir satraukums, apjukums, bailes un sajūta, ka kaut kas nav kārtībā, jāmeklē palīdzība. “Dardedze” pārstāve iesaka piemērotos apstākļos kopā izmēģināt un pārrunāt, kā saukt palīgā, piemēram, palīdzību pa logu. Tajā pašā laikā bērniem svarīgi atgādināt, ka palīgā nedrīkst saukt “pa jokam”, lai tikai paskatītos, kas notiks.

Svarīgākie kontakti – redzamā vietā

Katrā mājsaimniecībā vērtīgi iekārtot konkrētu vietu – pie ledusskapja, sienas, tāfeles, priekšnama skapīti vai citur, kur vienmēr stāv svarīgākie telefona numuri ārkārtas zvaniem, vecākiem, kaimiņiem vai citām uzticības personām. Iemāciet bērnam, kā piezvanīt 112. Tāpat bērniem vajadzētu zināt arī bērnu un jauniešu uzticības telefona numuru 116111. Tāpat, atkarībā no tā, vai dzīvojat daudzdzīvokļu mājā, vai privātmājā, būtu labi arī kopā iepazīstieties ar kaimiņiem, lai vajadzības gadījumā bērns varētu pie viņiem vērsties.

Ar pusaudzi var pārrunāt vairāk

Psihologi norāda, ka, sākot no aptuveni 12 gadu vecuma, vecāki var sākt preventīvi pārrunāt arī nopietnākus jautājumus un potenciālo krīžu scenārijus, bet arī šajā gadījumā svarīgi saglabāt bērnā drošības sajūtu un atcerēties – par bērnu atbildīgais vienmēr ir vecāks.

Ko noteikti nevajadzētu darīt?

Ignorēt reālos riskus (piemēram, tāpat kā ceļu satiksmes noteikumus izstāstām, pirms laižam bērnus uz ielas, tāpat arī par riskiem internetā jārunā, pirms tie iestājušies utt.).

Tāpat vecākiem jācenšas pašiem pārāk nesatraukties – pirmajā brīdī, uzzinot par nedrošu situāciju, vecākiem var būt grūti savaldīt savas emocijas, taču jāatceras, ka  bērnam ārkārtīgi nepieciešams mūsu miers un atbalsts.

Nevajadzētu arī radīt bērnos bailes ar dramatiskiem scenārijiem, emocionālām sarunām, pastāvīgi fonā skanošiem negatīvu ziņu sižetiem vai filmām, kā arī dusmoties vai sodīt par bērna atklātību. Ja bērns vecākiem izstāsta par kādām nepatikšanām, jānovērtē viņa uzticēšanās un jāizturas pēc iespējas iejūtīgi. Ja reaģēsim pārāk emocionāli, bērns baidīsies pie mums vērsties pēc palīdzības.

Neatkarīgi no bērna vecuma nevajadzētu bērnam uzlikt pārāk lielu atbildības nastu. Piemēram, liekot bērnam atcerēties dokumentu atrašanās vietu, jo bīstamā situācijā viņam būs grūti izvērtēt, vai tagad ir pietiekami droši, lai glābtu pasi, vai nē. Vissvarīgākais krīzes situācijā tomēr, lai bērns glābjas pats – drošība vienmēr pirmajā vietā.

Centrs Dardedze ir nevalstiska organizācija, kas iestājas par bērnu tiesībām uz drošu bērnību. Organizācija sniedz psihologa atbalstu bērniem, kuri cietuši no seksuālas, fiziskas, emocionālas vardarbības vai novārtā pamešanas, konsultē vecākus un speciālistus, veic apmācības, kā arī māca bērniem par personisko drošību attiecībās “Džimbas drošības programmā”.

Informācija sagatavota no https://www.sargs.lv/ pieejamās informācijas