Iestājies klusums. Deju pasaule zaudējusi ritmu...

Vairs nepukst mūsu tautisko deju kolektīva “Pārgaujas delveri” vadītājas Gunitas Kļaviņas sirds… Neticami un nežēlīgi sāpīgi…

Gunita bija “Pārgaujas delveru” sirds un dvēsele. Dejotāji un tautas deja bija viņas lielā mīlestība, viņas kaislība un dzīves jēga. Ne velti Gunita vienmēr saviem dejotājiem teica – “mani foršie!” Kopā ar “Pārgaujas delveriem”- 15 gadi, dalība Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos un Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, neskaitāmi koncerti kopā ar draugu kolektīviem, vairākas dejotāju paaudzes un krāšņi visu novadu latviešu tautas tērpi. Gunitas dejotāji vienmēr bija skaisti un eleganti: sapucēti, gaumīgi, perfekti tērpos, vienmēr uz augstāko kvalitāti. Arī tad, kad no pašas tas prasīja ļoti daudz, – gari mēģinājumi, negulētas naktis pirms skatēm, uztraukums aizskatuvē un pirmais jautājums – nu, kā bija, kā manējie nodejoja? Un neizsakāms lepnums, kad Delveri nodejoja ar sirdi un dvēseli. Šogad bija jābūt jubilejas koncertam…

Bet vairāk par visu Gunita mīlēja savus tuvākos, savu ģimeni, bērnus. Mīlēja Latviju, zemi, ziedus, mūsu jūru un mūsu saulrietus…

Mūsu visdziļākā līdzjūtība Gunitas ģimenei un tuviniekiem, un mūsējiem, pārgaujiešiem, – Samantai un Nikam.

Pie Dieviņa gari galdi,

Tur sēd pati mīļā Māra.

Izrakstīja, saskaitīja,

Atdod Dieva rociņā.

Nu, Dieviņi, tava vara,

Nu tavā rociņā.

Nu tavā rociņā

Pašas Laimas atslēdziņa.